Darbiniekiem

Veiksmes stāsts

Ideālu darbavietu raksturo vairāki nosacījumi – algas lielums, atmosfēra kolektīvā, darba apstākļi. Taču ne mazāk svarīgs ir jautājums, vai uzņēmumā iespējams veidot karjeru un profesionāli attīstīties. GRIFS AG šādas iespējas sniedz, turklāt karjeras pakāpiens ne vienmēr prasa gadus.


Oskars Pirags: „Pats no sevis nekas neatnāks”

IMG_9996.jpg

Oskars Pirags GRIFS AG strādā kopš 2007. gada. Savu karjeru uzņēmumā viņš sāka kā apsardzes darbinieks, bet šobrīd ir Tehniskā departamenta projektu vadītājs. Šis ir veiksmes stāsts, kurā veiksmei ir tikai otršķirīga loma. Primārais Oskara profesionālajā izaugsmē vienmēr bijis paša darbs.

Vai karjeru GRIFS AG veidoji mērķtiecīgi?

Sākotnēji man nebija domas par karjeru tieši šajā uzņēmumā. Kamēr mācījos augstskolā, GRIFS AG strādāju pa brīvdienām, savu darbu allaž darīju kārtīgi un atbildīgi. Pēc 2 gadiem mani paaugstināja par maiņas vecāko, vēl pēc 2 gadiem piedāvāja kļūt par objekta apsardzes vadītāju.

Nostrādāju šajā amatā dažus mēnešus, pabeidzu augstskolu un sāku domāt par darba maiņu. Vēlējos atrast kaut ko ar normālu darba laiku. Apsardzē maksāja labi, taču nācās strādāt pa 250 stundām un 24 stundu maiņas, dikti vēlējos 8 stundu darba laiku.

Kāpēc tomēr paliki GRIFS AG?

Laikā, kad domāju par darba maiņu, radās iespēja pretendēt uz vakanci VID Finanšu policijā, kur prakses laikā biju sevi ļoti labi pierādījis. Viņi vēlējās, lai es piedalos konkursā, taču atalgojums, ko piedāvāja, bija krietni zemāks nekā apsardzē. Nevarēju saņemties pāriet uz mazāk atalgotu darbu. Un sakrita tā, ka tieši tajā brīdī parādījās vakance GRIFS AG Tehniskajā departamentā. Pieteicos, izturēju atlasi un sāku strādāt.

Strādāju atbildīgi un no visas sirds un sākumā īpaši nedomāju kaut kur tālāk tiekties. Kad biju nostrādājis jau 2 gadus un apguvis daudz jaunu lietu, atkal sāku domāt par darba maiņu, jo gribējās kaut ko nopietnāku. Bet īstajā brīdī parādījās kārtējā vakance, un te nu es esmu.

Vai, tavuprāt, apsardzes darbinieka izaugsmē noteicošais faktors ir veiksme, pazīšanās vai tomēr paša darbs?

Viennozīmīgi paša darbs. Nevienā darbības sfērā ar pazīšanos un veiksmi tālu netiksi, ja pats nestrādāsi uz visiem 100 procentiem. Par savu panākumu atslēgu uzskatu darba kultūru un gribasspēku.

Jo augstāks amats, jo lielāka atbildība. Kas bija grūtākais, ko nācās apgūt?

Nezinu, neteiktu, ka kaut kas bija ļoti grūti. Protams, nācās mācīties, jo katram darbam ir drusku cita specifika, taču, ja cilvēks ir sev noteicis mērķi, viņam ir vēlme apgūt ko jaunu un viņš nebaidās no izaicinājumiem, – viss ir paveicams. Liels paldies jāsaka Robertam Luksam par doto iespēju, kā arī manam priekšgājējam Skangalim un bijušajam kolēģim Augustānam par bāzes zināšanu ielikšanu.

Kas ir svarīgākais, lai kļūtu par labu darbinieku?

Pirmkārt, jābūt mērķtiecīgam, patstāvīgam un atbildīgam. Ja esi uzņēmuma patriots un ne vien atnāc un atstrādā savas stundas, bet veic pienākumus tā, it kā strādātu savā labā, tad ir iespēja tikt tālāk. Nevajag baidīties un sēdēt malā. Uzņēmums vispirms izsludina iekšējo konkursu, un, ja ir gribēšana, tad jāpiesakās un jāmēģina tajā uzvarēt. Vienkārši gaidot, nekas pats neatnāks, ir jātiecas pēc kaut kā vairāk. Par labu darbinieku var kļūt, tikai strādājot ar maksimālu atdevi.

Tehniskā departamenta direktors Roberts Lukss:

Oskars ir ļoti labs piemērs izaugsmei mūsu uzņēmumā un iespējām sevi pierādīt pilnīgi atšķirīgos amatos. Nekas nenotiek pats no sevis, un, lai izmantotu izdevības, kas brīžiem varbūt nāk negaidīti, ir mērķtiecīgi uz to jāiet. Nevar strādāt ar domu – gan jau sevi parādīšu, kad vajadzēs. Oskars, jau būdams apsargs, bija nonācis Tehniskā departamenta redzeslokā, un brīdī, kad meklējām jaunus darbiniekus, protams, uzrunājām tieši viņu.

Līdzīgi bija arī ar projektu vadītāja amatu. Oskars bija atzinīgi sevi pierādījis kā tehniskais speciālists, ļoti labi veicot ikdienas pienākumus, kā arī izrādot iniciatīvu un vēlmi strādāt vairāk un plašāk. Brīdī, kad Oskara iepriekšējais vadītājs devās prom no uzņēmuma, pilnīgi loģiska bija mana vēlme uzrunāt tieši Oskaru un ļaut viņam pierādīt sevi nu jau projektu vadītāja amatā.

Šajā sakarā es gribētu atgādināt visiem mūsu apsardzes darbiniekiem – noteikti vajag interesēties par iespēju strādāt Tehniskajā departamentā, ja šī joma jūs piesaista un ir interese par tehniskām lietām. Ne vienmēr mūsu tehniskajiem darbiniekiem ir saistība ar fiziskās apsardzes objektiem, līdz ar to paši varam nepamanīt topošos Tehniskā departamenta talantus.


Neviens eksperts nevar zināt visu!

GRIFS AG tiek nodarbināti gandrīz 600 darbinieku. Pieņemot darbā jaunos, ir svarīgi viņus sagatavot – instruēt par darba kārtību uzņēmumā un citiem svarīgiem jautājumiem. Tādēļ ir izstrādāta īpaša GRIFS AG apmācību programma - 8 apmācību kurss objektā un 8 stundu mācību cikls uzņēmuma birojā, kuru iziet ikviens jaunpieņemtais darbinieks. Tā saucamās vietējās skolas pasniedzēji ir GRIFS AG vadības līmeņa drošības speciālisti.

Cik viegls vai gluži pretēji grūts ir ceļš, lai kļūtu par ekspertu? Vai par līderi piedzimst, vai kļūst daudzu gadu darba dzīvē? Un cik lielas ir izredzes nebēdnīgam neformālajam līderim kļūt par visu respektētu vadītāju tik stingri reglamentētā nozarē kā apsardze, lasiet sarunu ar Apsardzes operatīvo vadītāju un apmācību pasniedzēju Aivaru DUNCI.

Jūs esat viens no sešiem, kam ir darba pienākums vadīt pirmās apmācības jaunajiem darbiniekiem. Jums arī pieder vārdi - visi jaunie ir jāpārmāca GRIFS AG ticībā. Cik bieži šis darbs jādara?

Diemžēl darbinieku mainība joprojām ir. Par to liecina apmācāmo grupu lielums - minimāli jauno darbinieku grupā vienmēr ir astoņi cilvēki, taču mēdz būt arī 15 un pat 20. Apmācības notiek bieži - divas reizes mēnesī. Ja GRIFS AG sastāvā man ir jau seši darba gadi, tad apmācību kopskaits aritmētiski būs – divas reizes reiz 12 mēneši, reiz seši gadi! Bet par to pārmācīšanu GRIFS AG ticībā - kā gan citādi, savai kārtībai jābūt!

Vai jums apmācību nodarbībām pie tādas pieredzes arī ir jāgatavojas? Tik daudz reižu atkārtojot vienas tēmas jau apmācības novadīt ir gandrīz kā „sveiks lai dzīvo nodziedāt”!

Labs jautājums! No vienas puses tēma - Apsardzes darbības likums, apsardzes darbinieka pienākumi, tiesības - ir zināma, taču nekas jau mūsdienās nestāv uz vietas. Likumā, īpaši pēdējā laikā, ik pa brīdim notiek izmaiņas. Tām jāseko, jāizprot, jāspēj paskaidrot. Tas nozīmē, ka zināšanas ir jāatsvaidzina un nedaudz pirms katras nodarbības runājamajam jāsagatavojas.

Ja nodarbību tēma nemainās, vai tas nozīmē, ka arī nodarbības ir vienādas, vai tomēr dažādas? Un kāpēc?

Pilnīgi noteikti katra nodarbība ir atšķirīga. Katra grupa ir atšķirīga. Ir izteikti aktīvas grupas, kurās nodarbība ir diskusija, dialogs ar daudz jautājumiem no apmācāmo puses. Ir ko turēt! Taču ir arī tādas grupas, kurās cilvēki pasīvi klausās, un nodarbība ir mans monologs. Tas vienmēr man liek domāt, kādēļ cilvēki klusē? Vai iemesls ir nevēlēšanās neko uzzināt, vai raksturi tādi bijīgi jaunajiem darbiniekiem? Kā nodarbību vadītājam man vienmēr daudz labāk patīk aktīvās nodarbības, kad cilvēki iesaistās, jautā, vēlas zināt. Ir cits azarts ar tādiem diskutēt!

Vai jautājumus nodarbībās biežāk uzdod tie, kas agrāk apsardzes darbu nav strādājuši, vai gluži pretēji – cilvēki, kam ir pieredze apsardzes darbā?

Nekad nav tā, ka jautā tikai vieni vai otri. Tas ir atkarīgs no cilvēka, cik viņš ir ieinteresēts šo darbu strādāt. Esmu novērojis, ka apmācībās biežāk tieši tie darbinieki, kam nav iepriekšējas pieredzes, nav arī baiļu vai kauna, bet ir zinātkāre uzdot daudz jautājumu.

Ko darbinieki jums apmācībās jautā?

Jautājumi ir dažādi. Dažkārt ir tā, ka atbilde man pašam ir kādu laiku jāpārdomā. Bet ir bijis arī tā, ka uzreiz atbildēt nevaru. Tad saku skaidri – man jāpakonsultējas ar kādu no kolēģiem. Visbiežāk tie ir juridiskas dabas jautājumi, uz tiem kļūdainu atbildi sniegt nedrīkst.

Vai apmācību laikā varat noteikt, kuram jaunajam darbiniekam ir iepriekšēja pieredze apsardzē un kuram nav?

No skata, protams, ka to pateikt nevar. Arī pēc uzdotajiem jautājumiem par to spriest nevar.

Vai apmācību laikā iegūtais pirmais iespaids par cilvēku paliek nemainīgs arī turpmāk ?

Es varu piekrist šim sen zināmajam teicienam, ka pirmais iespaids par cilvēku visbiežāk ir vispareizākais. Pēc tam nāk tikai papildinājumi.

Darbs apsardzē prasa ievērot stingru reglamentu. Vai cilvēkam tādēļ ir jāslēpj sava individualitāte, vai gluži pretēji – to noslēpt nevar?

Individualitāti noslēpt nav iespējams. Arvien biežāk jaunie darbinieki ir apveltīti ar lielu izdomu. Piemēram, nupat bija šāds gadījums: darbinieks ieradies darbā, ģērbies formā, taču redzams, ka kaut kas viņa izskatā ir citādi. Pavērojot ilgāk, es redzu, ka ap kaklu viņam ir apsiets kaut kas, taču tā nav formas kaklasaite. Izrādās, ka mazgājot formu, kaklasaite ir sabojājusies, tādēļ tās vietā viņš ir izdomājis izmantot jostu un sasiet to kaklasaites mezglā. No vienas puses cilvēks ir rīkojies radoši, izejot no situācijas, kā māk. No otras puses tas ir reglamenta pārkāpums, darbiniekam ir jābūt formas kaklasaitei.

Kas par šādu radošu pārkāpumu draud, kāds ir sods?

Ir formas nēsāšanas noteikumi, ir arī pārkāpumu klasifikators, kurā ir uzskaitītas darbības, ko darba devējs uzskata par pārkāpumu. Šajā gadījumā tas ir formas nēsāšanas pārkāpums un par to ir jāizsaka darbiniekam aizrādījums. Protams, izsniedzot arī jaunu kaklasaiti.

Radošums ir talants. Vai apsardzē ar šādiem cilvēkiem, kam piemīt radošums, ir vieglāk sastrādāties, vai grūtāk?

Ja raugāmies uz to no reglamenta viedokļa, tad brīvdomātāji sagādā vairāk raižu nekā tie, kas ir ar mazāku izdomu, jo pakļaujas reglamenta noteikumiem bez ierunām. Tomēr vienlaikus radošākie ir arī lielāki iniciatori, piemēram, lasot darba dokumentāciju, dažādas instrukcijas, viņi biežāk iedziļinās, izsaka vērtīgus priekšlikumus uzlabojumiem.

Atgriežoties pie jums paša, kad pamanījāt sevī vadītāju jeb līderi?

Tas tika pamanīts vidusskolas laikā, jo organizēt un vadīt cilvēkus man patika un arī padevās. Toreiz biju klases vecākais, dienesta laikā kļuvu par virsnieku un 7 gadus strādāju ar kareivjiem, 4 gadus vadīju darbus, strādājot aiz Polārā loka. Pēc tam, no 1994.gada esmu apsardzē un visu laiku vadošā amatā. Sanāk, ka visu līdzšinējo dzīvi esmu strādājis ar cilvēkiem kā viņu vadītājs.

Jūsuprāt, par līderi piedzimst vai izveidojas dzīves pieredzes iespaidā?

Gribētos domāt, ka cilvēks ir spējīgs mācīties un var iemācīties arī būt vadītājs. Tomēr bez dabas dotām spējām laikam iztikt nevar. Ir jābūt krampim, ķērienam, drosmei uzņemties atbildību par citiem.

Vai, būdams vadītājs, jūs arī citus līderus pamanāt?

Līderi ir dažādi. Ir tie, kas iecelti attiecīgā līdera amatā – objekta vecākie, pilsētas vecākie, un ir neformālie līderi. Neformālie ir redzami uzreiz, tos nevar nepamanīt!

Kādu taktiku vadītājam ir vispareizāk ar neformālajiem līderiem piekopt?

Arī labs jautājums...Šiem cilvēkiem nedrīkst nepievērst uzmanību. Ar viņiem ir jārunā, jāieklausās viņu teiktajā. Es parasti mēģinu ar viņiem atrast kopēju valodu un iniciatīvu virzīt darba vajadzībām lietderīgā gultnē. Ja šos līderus amatā augstākstāvošs vadītājs ignorē, tad var notikt tā, ka neformālie līderi kopā ar pārējiem līdzīgi domājošiem organizēs grūti kontrolējamu pašplūsmu. Tas 100% radīs problēmas, un veidosies neveselīga konkurence starp neformālo un amatā iecelto līderi.

Zinošus un pieredzes bagātus darbiniekus arī tos, kas vada apmācības, mēdz dēvēt par ekspertiem. Cik ilgā laikā par tādu var kļūt?

Pedagoģiskās prasmes, izglītība ir viena lieta, taču mūsu nozarē ar grāmatu zināšanām vien būs par maz. Ir jāzina pašam, kā viss, ko stāstīt citiem, darbojas praksē. Bez tam nevajag domāt, ka eksperts zina absolūti visu un, acis nesamirkšķinot, momentā spēs atbildēt uz jebkuru jautājumu. Tā nav. Cilvēks nav dators!

Ko tādā gadījumā, ja atbilde uz jautājumu nav zināma, eksperts dara?

Eksperts atbild, ka atbildi noskaidros, pakonsultējoties ar citiem ekspertiem. Tādēļ jau ir kolēģi – eksperti!

Vai piekritīsiet, ka mūsdienās nav korekti darbiniekā neredzēt cilvēka personību, bet redzēt tikai darbinieku? Proti, sabiedrība ir nonākusi līdz atziņai, ka neviens nevar atdalīt sevī privāto no publiskā. Tas nozīmē, ka mēs ikviens, gribot to vai nē, nesam darbu uz mājām un mājas uz darbu. Kur ir robeža, lai nerastos sajukums?

Personīgi es mājas uz darbu nenesu nekad, bet darbu uz mājām gan nepārtraukti... Vai tas traucē? Laikam atkarīgs no izpratnes, vai dzīvo, lai strādātu, vai strādā, lai dzīvotu. Es strādāju, lai dzīvotu.

Ja runa ir par darbiniekiem, tad, jā, šāda tendence ir palielinājusies. Ir skaidri redzama sakarība - ja cilvēkam mājās ir problēmas, viņam likumsakarīgi ir problēmas arī normāli strādāt, jo ir grūtības koncentrēties darbam. Fiziski cilvēks ir darbā, taču domas ir pie māju problēmām. Tendence, ka darbinieki vēlas runāt ar savu vadītāju ne tikai par darbu, pieaug. Cilvēcīgi to var saprast, ka cilvēkam ir vēlme izrunāties, izkratīt sirdi, sagaidīt padomu. No vadītāja tas prasa papildu slodzi, taču tādēļ viņš, nevis kāds cits ir vadītājs! Darbinieks ir jāuzklausa un iespēju robežās jāsniedz padoms. Vienlaikus darbu nevar pārvērst par psiholoģijas pulciņu. Robeža būtu jājūt katram pašam, bet vadītājām noteikti!

Kas jums savā darbā sniedz vislielāko gandarījumu?

Nebūšu oriģināls, kad nācu strādāt apsardzē, domāju, ka tas ir pagaidām. Tā šis „pagaidām” ir ievilcies no 1994.gada. Taču man patīk šī stabilitāte. Tas arī ir gandarījums.


Nebaidīties no ambīcijām!
Soli pa solim uz savu mērķi profesijā „izcils vadītājs”

2013.gada 8.jūlija rīts Zanei Gobai kādu laiku visticamāk paliks atmiņā. Smaidīgā, par sevi pārliecinātā un komunikablā meitene ir pirmo dienu atnākusi uz darbu GRIFS AG birojā un iepazīstas ar jauno darba vidi un pienākumiem, kad pārējie biroja kolēģi sapulcējušies viņu pārsteidz ar apsveikumu – labiem vēlējumiem un kūku. Zane ir patīkami pārsteigta, taču neapmulst nemaz un smaidot pateicas par silto uzņemšanu. Viņa apsola būt laba kolēģe un ar prieku pildīt jaunos darba pienākumus.

Zane GRIFS AG strādā no 2009.gada. Šo 4 gadu laikā viņa paralēli darbam ir ne vien veiksmīgi absolvējusi augstskolu un ieguvusi akadēmisko grādu organizāciju vadībzinībās, bet arī no informācijas centra darbinieces tirdzniecības centrā Origo divas reizes uzņēmuma ietvaros pieņēmusi lēmumu karjeras izaugsmē. Pirmo reizi – vēlējās un kļuva par Informācijas centra vecāko, otro reizi – piekrita piedāvājumam turpināt darbu GRIFS AG birojā kā klientu apkalpošanas speciāliste.

„Uzņēmumā notika „ēnu diena”, kurā nolēmu piedalīties, jo tā ir lieliska iespēja iepazīties ar kolēģu darbu, sekojot viņiem un vērojot, kā strādā, kādus darba pienākumus veic. Protams, visu neskaidro var ātri uzzināt, uzdodot jautājumus. Ēnošana sakrita ar laiku, kad es rakstīju savu bakalaura darbu un pieredzētais man noderēja mācībām. Pusgadu pēc uzņēmumā notikušās "ēnu dienas" Tirdzniecības un attīstības departamenta direktors Guntars Brauns brīdī, kad radās nepieciešamība palielināt štatu, izteica man darba piedāvājumu nākt strādāt par klientu apkalpošanas speciālistu. Apsvēru to un piekritu. Tā nu esmu šodien pirmo dienu GRIFS AG birojā.”

Zane nenoliedz savu vēlmi un interesi veidot karjeru un ir apmierināta ar sasniegto. Taču viņa arī norāda, ka karjera nebija viņas galvenais mērķis. Zanes raksturā ir uzņēmība un atbildība, tāpēc arī darbs, ja to dara ar interesi, padodas un palīdz attīstīties. „Var teikt, ka man viss veiksmīgi sakrita. Kad strādāju informācijas centrā, tika izsludināts konkurss uz informācijas centra vecākā amatu, jo kolēģe pārtrauca darba attiecības. Es pieteicos šajā konkursā, jo bija vēlme sevi pierādīt un apzinājos, ka to varu. Mani arī novērtēja kā atbilstošu kandidatūru vadītāja amatam.

Es uzskatu, ka mūsu pašu spēkos ir ļoti daudz iespēju, ko izmantot savā labā. Vēlmei savā dzīvē ko sasniegt ir jānāk no paša. Nav tikai kautrīgi jāgaida, ka kāds cits tevi ievēros un pamudinās. Manuprāt, tas nav ne lecīgi, ne apkaunojoši izvirzīt mērķus savā profesionālajā karjerā un censties tos realizēt. No vadības jebkurš darbinieks sagaida godīgu novērtējumu, daudzi arī vēlas dzirdēt piedāvājumus strādāt augstākā amatā vai citādu motivāciju.”

Kaut arī pirmajā darba dienā jaunā amatā Zane nav izvirzījusi tālāku kāpšanu pa karjeras kāpnēm GRIFS AG, bet domā, kā veiksmīgi apgūt jauno darba lauku, mērķtiecīgā jauniete neslēpj, ka kļūt par uzņēmuma ilggadēju darbinieci viņa netieksies. Viņa vēlas sevi vispusīgi attīstīt un nākotnē apliecināt sevi iegūtajā specialitātē – organizācijas vadītājs. „Esmu jauna un nākotnē vēlos būt laba vadītāja. Domāju, ka šī būs laba pieredze izzināt dažādus procesus uzņēmuma darbībā. Man jau ir interesanti!”


Viena no stiprākajām sievietēm Latvijā – Ieviņa

DSC03339 - Copy_1.JPG

Ieviņa Liģere (30) jaunībā vēlējās doties dienēt armijā, bet tā kā tas nepiepildījās, darba gaitas vēlāk uzsāka tikpat vīrišķīgā darbavietā – drošības kompānijā „GRIFS AG”, kur viņa strādā jau piecus gadus. Ieviņa ir apsardzes darbiniece „Rimi Madona”, Madonā, un pirms tam „Rimi Lielupe”, Jūrmalā. Ieviņai patīk būt spēcīgai un stiprākajai, tāpēc brīvajā laikā viņa pievērusies spēka trīscīņas jeb pauerliftinga treniņiem*. Veselīgs dzīvesveids Ieviņai ir ļoti būtisks, tāpēc līdz ar darbu drošības kompānijā, pauerliftinga treniņiem un rūpēm par ģimeni, viņa ir arī Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes neklātienes pēdējā kursa studente Latvijas Universitātē un ir ceļā uz veselības mācības un sporta skolotājas kvalifikāciju.

Ieviņa šobrīd gatavojas Latvijas čempionātam spēka trīscīņā, kas notiks 30. aprīlī.

Pērn Ieviņa savā svara grupā kopvērtējumā ieguva 3. vietu, savukārt stieņa spiešanā guļus – 2. vietu, kas līdz šim ir viņas augstākais sasniegums un lielākais lepnums. Ieviņa ar spēka trīscīņu nodarbojas jau četrus gadus, pēdējos divos gados pievērsusies tā nopietnāk. Vairākas reizes nedēļā pa pusotrai stundai Ieviņa darbojas smagatlētikas un cīņas kluba "SCK-Madona" trenažieru zālē, ko viņai apmaksā darbavieta – „GRIFS AG”. Pēc smagas darba dienas ir jāapbruņojas ar lielu gribasspēku, lai dotos cilāt smagus dzelžus, atzīst stipriniece. Ieviņa ir vienīgā sieviete Madonā, kas piedalījusies spēka trīscīņas sacensībās, arī Latvijā kopumā konkurence ir maza – vairāk ir sieviešu, kas nodarbojas ar stieņa spiešanu guļus, bet ne ar visām trim disciplīnām.

Ieviņai liels atbalsts un domubiedrs ir vīrs, kas arī nodarbojas ar spēka trīscīņu un Latvijas spēka trīscīņas čempionātos guvis ļoti labus sasniegumus. Ieviņas 12 gadīgais dēls spēkus iemēģinājis smagatlētikā, tomēr pagaidām šis sporta veids nav iepaticies. Daudzi nemaz nenojauš par viņas vīrišķīgo aizraušanos, bet draugi, uzzinājuši par viņas jauno hobiju, teikuši „traka, kā vienmēr!”.

Darbs, treniņi un skola aizņem ļoti daudz laika, tāpēc vislielākais cietējs ir dēls, ar kuru vismaz brīvdienās kopīgi tiek pavadīts laiks, ēst gatavojot vai nododoties sportiskām aktivitātēm, piemēram, slidošanai.

Ieviņa atzīst, ka bez lielas naudas nevar izrauties lielajā sportā – nepieciešama kvalitatīva pārtika un dažādi uztura bagātinātāji, nauda vajadzīga arī citām ar treniņa procesu un sacensībām saistītām lietām. Šobrīd, kad aizliegto vielu lietošana kļūst par modes lietu, Ieviņas un viņas domubiedru pārliecība – visi nekad nebūs čempioni un labus rezultātus var sasniegt arī bez dopinga lietošanas, it īpaši tie, kam pauerliftings vai jebkurš cits sports ir hobija līmenī. Svarīgāka ir veselība, laba pašsajūta un gandarījums par paša spēkiem paveikto. Veiksmīgi piedaloties sacensībās, Ieviņa iedvesmo arī jauniešus Madonā nodarboties ar spēka sportu nopietnāk. Vēl viena Ieviņas kaislība ir braukšana ar motociklu – pagaidām gan tikai kopā ar draugiem, bet, ja būtu lielāka rocība, Ieviņa iegādātos arī sev tādu braucamo.

*Spēka trīscīņa jeb pauerliftings ir smagatlētikas sporta veids, kurā ietilpst piesēdieni ar svara stieni uz muguras, spiešana guļus un stieņa vilkšana no zemes.

Pēc Latvijas Pauerliftinga asociācijas informācijas, spēka trīscīņas saknes meklējamas 1920. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, kad atlētiem bija vēlme salīdzināt „uztrenēto” un sasniegto svaru (trenažieru) zālēs. 1971. gadā tika izveidota Starptautiskā Pauerliftinga federācija (IPF). Šis sporta veids pašlaik pārstāvēts visos kontinentos. Latvijā spēka trīscīņa parādījās pagājušā gadsimta 80. gados, kad Latvijas kultūrisma un bodibildinga federācija organizēja sacensības bodybuilding (kultūrismā), kur nācās izpildīt minētos trīs vingrinājumus. Tas nevienu neapmierināja, un 1986. gadā Edmunds Jansons nošķīrās no kultūristiem un pauerliftingu izveidoja par atsevišķu sporta veidu. Tagad tas Latvijā attīstījies starptautiskā līmenī un mūsu sportisti ar labiem panākumiem piedalās Eiropas un pasaules mēroga sacensībās.



Kurš karavīrs negrib kļūt par ģenerāli?


Šādi uz jautājumu par straujās izaugsmes iemesliem atbild Didzis Ancāns, kurš divu gadu laikā, strādājot GRIFS AG komandā, no apsarga kļuvis par apsardzes objekta vadītāju. Didzis uzskata, ka izaugsmes pamatā ir pašdisciplīna un 15 gadus ilgā pieredze armijā.

D.Anc__na_bilde.jpg

“Dienests armijā daudz neatšķiras no darba apsardzē,” stāsta Didzis. Arī vadības māksla apgūta armijā, tādēļ šobrīd, lai veiksmīgi vadītu apsardzes objektu papildus nācies iedziļināties ar apsardzi saistītajos likumos un noteikumos. Didzis uzskata, ka liela loma viņa izaugsmē ir arī GRIFS AG vadībai, kas pamanījusi viņa prasmes un atbildīgo pieeju darbam.

Brīvajā laikā Didzis aizraujas ar daudz un dažādām aktivitātēm. Vasarā labprāt makšķerē, jo tā ir iespēja kārtīgi atpūsties un atslēgties no ikdienas rūpēm. Tāpat viņam patīk ceļot – šobrīd tiek izzinātas Baltijas valstis. Viens no Didža hobijiem ir saistīts ar mākslu – tetovēšana, ko Didzis praktizē uz saviem draugiem.

Jautāts par nākotnes plāniem, Didzis atkal atbild ar to pašu pretjautājumu: “Kurš karavīrs negrib kļūt par ģenerāli?”



Uģa Zača lielā atbildības sajūta, ambīcijas un atdeve darbam no GRIFS AG Informācijas centra darbinieka ļāva kļūt par kompānijas Korporatīvo klientu apsardzes vadītāju.

_J8O5101_Edit.jpgStāsta Uģis: „Vēl 2006.gada pavasarī darbojos celtniecībā, bet jau kādu laiku nepameta sajūta, ka nepieciešamas pārmaiņas. Drīz vien sāku strādāt drošības kompānijas GRIFS AG jaunizveidotajā Informācijas centrā objektā „Dole”, kur biju pirmais un sākotnēji vienīgais darbinieks.

Septembrī sākās pilna laika studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes bakalaura programmā „Reģionālā attīstība un pārvalde”, ko nevarēju apvienot ar darbu Informācijas centrā. Tobrīd prioritāte bija mācības, tāpēc arvien nopietnāk apsvēru iespēju mainīt darbu.

Redzot kolēģu apsargu ikdienu tirdzniecības centrā „Dole”, sapratu, ka vēlos tādu darbu. Objekta vadītāja deva šo iespēju, turklāt piedāvāja izdevīgu darba grafiku, saskaņojamu ar studijām. Strādāju ļoti aizrautīgi, cītīgi mācījos un nodevos arī savam vaļaspriekam – basketbolam, kā rezultātā miegam atlika vien trīs līdz četras stundas dienā, bija grūti. Pēc apsarga sertifikāta iegūšanas darbā dažkārt aizvietoju maiņas vecākos.

2008.gads nesa vēl lielākas pārmaiņas manā dzīvē. Janvārī tika izsludināts konkurss uz GRIFS AG operatīvā vadītāja vietu, februārī šajā amatā tiku apstiprināts. Darbs tik ļoti iepatikās, ka pēc pirmā pusgada pārgāju uz neklātienes studijām. Lielo apņēmību, profesionalitāti un atdevi novērtēja vadība, kā rezultātā 2008.gada septembrī tiku paaugstināts par Korporatīvo klientu apsardzes vadītāju.”





Pieteikties pakalpojumam
Draugiem.lv Facebook Twitter

Auto asociācija ir noslēgusi 13.12.2010.g. līgumu Nr. L-APA-10-0023 ar v/a „Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra” par projekta Latvijas Pilnvaroto autotirgotāju asociācijas biedru darbinieku kvalifikācijas paaugstināšana īstenošanu, ko līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds. SIA „GRIFS AG” šī projekta ietvaros veiks savu darbinieku apmācību.